Parasti, kad runa ir par kāpām un eoliem (vēja pārpūstiem) smiltājiem Latvijā, šķiet, ka tas ir kaut kur jūras piekrastē. Tomēr daudzās vietās valstī, kuras no tuvākā liedaga šķir simtiem kilometru, ir sastopami vēja radītie smilšu veidojumi – iekšzemes kāpas. Norādes, ka Augšdaugavas senielejā arī ir sastopamas iekšzemes kāpas, pirmo reizi ir sniedzis prof. G. Eberhards 1991. gadā saistībā ar dabas parka “Daugavas loki” funkcionālā zonējuma shēmas izstrādi. Atšķirībā no citiem iekšzemes kāpu masīviem Latvijā, kuriem ir veltīta virkne pētījumu, par Augšdaugavas senielejas kāpu izvietojumu, to formu, kā arī kāpas veidojošo nogulumu īpašībām zinātniskās informācijas tikpat kā nav. Nepieciešams arī atzīmēt, ka iekšzemes kāpu izpēte un to izplatības kartēšana var tikt izmantota dabas daudzveidības un tās aizsardzības jautājumu risināšanai, jo ar kāpu lokalizāciju ir saistīti vairāki ES nozīmes aizsargājamie biotopi. Turklāt iekšzemes kāpas ir sava veida ģeoloģiskās informācijas arhīvi, kas glabā datus gan par laiku, kad norisinājās reljefa veidošanās vēja aktivitātes ietekmē, gan par tajā laikā valdošajiem klimata un vides apstākļiem. Tāpēc, realizējot zinātnisko pētījumu projektu „Iekšzemes kāpas – vēja pārpūsto smilšu “pastaigu ceļi” Augšdaugavas senielejā”, vispirms, izmantojot ģeogrāfisko informācijas sistēmu rīkus un iespējas, tika izveidots augstas detalizācijas pakāpes digitālais reljefa modelis jeb DEM visai Augšdaugavas senielejai. Balstoties uz šo DEM, ar ĢIS datorprogrammu palīdzību tika identificētas un manuāli vektorizētas tās reljefa formas, kuras vizuāli atbilda vēja veidoto iekšzemes kāpu tipam. Pēc tam, 2022. gada pavasara, vasaras un rudens sezonās ir organizētas piecas lauka pētījumu ekspedīcijas Augšdaugavas iekšzemes kāpu apsekošanai dabā, to morfoloģijas un ģeoloģiskās uzbūves izpētei lauka apstākļos un smilšu paraugu ievākšanai. Visi lauka darbi tika veikti, pētījumu punktu koordinātas precīzi fiksējot ar GPS. Projektā ir identificētas 221 iekšzemes kāpa Augšdaugavas senielejas reljefā (1. attēls). Pēc to apveida plāna skatījumā un morfoloģijas iezīmēm, šīs kāpas galvenokārt atbilst salikto jeb komplekso kāpu tipam. Proti, daudzas mazāka izmēra kāpas to attīstības gaitā ir savienojušās vai arī uzpūstas pa virsu citām kāpām, kā rezultātā izveidojušās sarežģītas, sazarotas smiltāju reljefa formas ar daudzām korēm un starpkāpu pazeminājumiem. Retāk ir sastopamas vienkāršas, lineāri izstieptas kāpas vai paraboliskas kāpas. Kāpu garenasīm ir diezgan labi izteikta kopēja orientācija no R uz A vai R-DR – A-ZA. Tas liecina, ka kāpu veidošanās laikā valdošā gaisa masu pārnese bija no rietumiem uz austrumiem un dominēja rietumu, dienvidrietumu vēji. Likumsakarīgi, ka priekšnoteikums smilšu transportam un kāpu izveidei ir bijis veģetācijas trūkums Augšdaugavas senielejā, kā arī sausa klimata apstākļi tajā laikā, kad notikusi kāpu veidošanās un smiltis vēja ietekmē devušās ‘pastaigā’ pa Augšdaugavas senieleju. Zem kāpām aprakto koka oglīšu datējumi ar radioaktīvā oglekļa 14C akselerācijas masspektrometrijas metodi norāda, ka kāpas veidojušās 14. gadsimta beigās līdz 15. gs. vidum. Tas atbilst t.s. “Mazajam leduslaikmetam” Eiropā un tajā skaitā arī Latvijā, kad vidējā gaisa temperatūra ir bijusi zemāka nekā mūsdienās. Ziemās, bezsniega apstākļos valdot arktiskām gaisam masām, auksta un sausa klimata apstākļos varēja notikt grunts virskārtas izžūšana, kas veicināja smilšu pārnesi un kāpu veidošanos. Laboratorijā veiktās kāpu paraugu granulometriskās analīzes rezultāti liecina, ka kāpas veido labi šķirots smalkgraudains smilts materiāls. Kopumā, balstoties uz projektā veikto pētījumu datiem, ir iegūts būtisks un zinātniski nozīmīgs, jauns faktu materiāls par Augšdaugavas senielejas kāpu izvietojumu, to ģeomorfoloģiju, uzbūvi, kāpas veidojošo nogulumu īpašībām, kā arī kāpu veidošanās iespējamo laiku. Zinātnisko pētījumu projekts realizēts, pateicoties biedrības „Daugavas Savienība” un Daugavpils Universitātes atbalstam.